Aizbraucām uz Nicu apskatīt pilsētu un pie reizes uzmest skatienu darba iespējām, jo visi nospriedām, ka mums šeit patīk. Tūristi gar piekrasti ir daudz, kas dod signālu, ka iespējas vismaz sezonas darbiņu dabūt ir. Daudz viesnīcu un bāru, dzīvība un tūristi. Taču neko konkrētu mēs neatradām, kā arī neteikšu, ka ļoti centāmies atrast – mērķis bija daudz maz apskatīt pilsētu un vismaz sākt saprast, kas un kā te notiek. Nakamā dienā devāmies uz Kannām – arī apskatīt pilsētu un palūkoties uz darba iespējām. Kannas ir arī piepildītas ar tūristiem, lai gan visi Francūži saka, ka sezona sākas tikai jūlijā. Apskatījām Kannas – lielā Kannu festivāla ēka atgādina padomju laiku celtni – pilnīgi vīlos, kad ieraudzīju, ka lielais festivāls notiek lielā betona ēkā ar pāris logiem. Kannās ir acīmredzami sadalīts – dārgais rajons no lētā – vienā galā ir milzīgas viesnīcas, tikai brendu veikali, savukārt otrā galā jau apģērbu uz ielas pārdod pa 5eur gabalā. Bet kopumā Kannas atstāj šikas pilsētas iespaidu. Vienu brīdi tā kā pavīdēja doma ieiet kādā no viesnīcām un pajautāt par darba iespējām, taču rokas nolaidās tajā brīdī, kad sākām lemt kurš tad ies pirmais un jautās. Nolēmām labāk iet iedzert pa aliņam. Sēžot kafejnīcā ieraudzījām vienu vientuļu Francūzi pie galdiņa un nolēmām viņu nedaudz izprašņāt par darba iespējām Francijā. Viņš teica, ka iespējas dabūt darbu esot, taču viesnīcas darbiniekus parasti pieņem maija beigās, tādēļ nav pārliecināts vai vēl ir brīvas vakances, taču bāri un citas tūristu izklaides vietas iespējams ir vēl atvērtas darba tirgum. Pa ceļam uz autobusu satikām vēl vienu francūzi, kurš arī apgalvoja, ka darbu noteikti varot dabūt, taču neviens tā arī nepaskaidroja kādā veidā – vai ejot vienkār ši un prasot darbu, vai zvanot un sūtot CV. Nolemām paņemt vietējās avīzes un pazvanīties pa sludinājumiem. Sludinājumu avīzēs maz, taču tiem, kas tur bija arī zvanījām. Secinājums viens – neviens francūzis vismaz pa telefonu nerunā angliski un manas franču valodas zināšanas ir tik jau piemirstas, ka pa telefonu praktiski arī nevaru parunāt. Uz ielas vēl francūži daudz maz atsaucīgi runa angliski, taču pa telefonu pilnīgi noteikti nē – ja arī atbildēs, ka runā angliski, tad uzdodot kaut niecīgāko jautājumu klausulē dzirdēsiet tikai vienu valodu – FRANČU! Kas mūs jau sāk pamazām biedēt, jo arī uz ielām (tā kā sezona sākas tikai jūlijā) pārsvarā dzirdama franču valoda, paši franči brauc no visurienes atpūsties uz kūrortpilsētām, kamēr šeit nav ļoti daudz tūristu. Tāpat jau 5. dienu dzīvojam kempingā – nolēmām, ka varētu noīrēt dzīvokli vismaz uz mēnesi, kamēr nopietnāk ķertos klāt darba meklējumiem, taču dzīvokļus īrēt dod tikai tādā gadījumā, ja strādā Francijā un vari to pierādīt, vai arī tev ir savs uzņēmums Latvijā, no kura tu vari iesniegt konta apgrozījuma skaitļus viņiem kā garantiju. Tad nu droši vien būs vēl jāsamierinās ar kempinga dzīvi vēl kādu laiku.
Kopumā Francūži liekas diezgan atturīgi un nedaudz nedraudzīgi, lai gan pati Francijā esmu 4.reizi, tagad tikai sajutu, ka francūži tādi ir, iespējams Francijas ziemeļu daļā – Parīzē utt, cilvēki ir atvērtāki, taču šeit kaut kā jūtami vēsāki, kas arī nedaudz attur mūs pašus no ielaišanās garākās sarunās.