Visas šīs dienas dzīvojāmies pa Nicu un Kannām. Pārvarēju savu lepnumu un gāju iekšā katrā viesnīcā iesniegt CV, lai gan viesnīcu darbinieki esot jau pieņemti maija beigās, jo kā mums stāstīja, tad vienu reizi gadā notiek atlase, kas jau bija notikusi, taču cerība tomēr bija…bet grūti norīt to lepnuma kamolu bija gan, jo nekad dzīvē neesmu strādājusi šāda tipa darbu un kur nu vēl gājusi pati to lūgt…Latvijā viss tik zināms un tomēr normālu darbu dabūt problēmas nav sagādājis, jo paziņu paziņas utt. Bet tur Francijā tomēr tā nav…izglītības dokumenti un laba darba pieredze tur nozīmē maz, svarīgākais ir perfekti runāt Franču valodā un tikai tad vari pretendēt uz ko daudz maz normālu. Viņi tā mīl savu valodu, ka pat kūrortā veikalā ar tevi neviens nerunās angliski. Iegājām mazā tabakas veikaliņā, kur ceļa biedrene mēģināja iegādāties tabaku – pārdevējs sāka kliegt uz viņu, ka viņam tā angļu valoda līdz kaklam un lai beidzot visi sāk runāt franciski un tas nebūt nebija vienīgais gadījums, kad uz mums raidīja negācijas, ka nerunājam labi franču valodā.
Pa šīm trīs dienām kamēr meklējām darbu un kontaktējāmies ar vietējiem es noguru no Francijas patiesībā. Tur viss tāds sakopts, viss tāds pārāk kūrortniecisks, ka sapratām, ka CV izdalīti un atliek tikai gaidīt atbildes, tādēļ nolēmām doties tālāk!