Tātad jāsāk ar to, ka brauciena maršruts laika gaitā ir nedaudz pamainījies. Pirmais pieturas punkts – Prāga, kas sākotnēji nebija paredzēta vispār, taču radās lieliska iespēja pārnakšņot pie viena pazīstama čeha. Nākamais punkts būs Šveices Alpi, kas arī sākotnējā plānā nebija, taču vienam no braucējiem nepieciešams aprunāties par darba iespējām ziemas periodā kā slēpošanas instruktoram. Tālāk gan dosimies pēc plāna – Itālija, Francijas dienvidi gar piekrasti un tad jau tālāk uz Spāniju, gar Vidusjūras krastiem.

Kā jau pirmā diena, tad mēģinājām pēc iespējas ātrāk pieveikt Lietuvu un Poliju, kas ir visgarlaicīgākie ceļi. Lietus lija, laiks nomācies , mašīna piekrauta, visiem knapi pietiek vietas, plus vēl mans suns, kas gan pelnījis uzslavas, jo tik apbrīnojami mierīgi viņš vislaik čuč man klēpī, kamēr nesēžu pie stūres. Taču viss pārējais ir diezgan nomācoši – ne īsti pagulēt, ne īsti arī acis vaļā noturēt, kā arī nedaudz tirpst kājas no suņa 11 kg . Bet tas viss sīkums, jo garastāvoklis pacēlās tajā brīdī, kad iebraucām Polijas kalnainajā apvidū ap plkst. 8 no rīta, jo pavērās skaisti skati uz kalniem un ārā jau no paša rīta saulains un 16 grādi, kas man kā Latvietei jau liekas pietiekami silts, lai šortos jau varētu gozēties saulē zaļajās pieturās

Protams kā jau 4 cilvēkiem un vēl sunim braucot ar auto mantas ir tik daudz, ka brīžiem liekas, ka sēžu nevis auto, bet gan mantu čupā…kā arī nācās atteikties no velo paņemšanas līdzi tieši vietas trūkuma dēļ, jo arī augšējais bagāžnieks, kas tika uzstutēts pirms braukšanas, tika vienā momentā piekrauts līdz malām  Tagad būs mācība – braucot uz nenoteiktu laiku prom, nepieciešama LIELA piekabe, lai paņemtu visu nepieciešamo, citādi ne tikai sēdēšana, bet arī iekāpšana un izkāpšana no auto ir tik apgrūtinoša, ka labāk, ja reiz ielien izveidotajā midzenī , tad labāk kādu laiku ārā nekustēt.

Foto vēl pagaidām nebūs, bet drīzumā ievietošu arī tos…

Gaidiet ziņas kā Prāgā būs gājis…eh…aliņš