Tā kā pēdējā laikā ir tā sanācis, ka neko jaunu gīkpasaulē neesmu izlasījusi, tad arī nav īsti par to neko ko rakstīt. Mazliet sanācis atiet no tehnikas ziņām. Un tā nu es te aizdomājos… aizdomājos par to, ka interesanti kā cilvēki mainās… īpaši domāju par sevi, protams… par to kā esmu mainījusies pēdējo kādu 5 gadu laikā… nesen sanāca atvērt kādu sen aizmirstu e-pasta adresi… palasīju vecos e-meilus… agrāk kaut kā daudz biju caur e-pastiem rakstījusies ar draugiem…paziņām…sapratu, ka agrāk ļoti emocionāli un sirsnīgi uztvēru dažādas lietas ap sevi… pēdējos gados apzinos, ka esmu palikusi vēsāka, atturīgāka, kā daži saka mazliet ar “akmens sirdi”… pa lielam jau tā arī ir…protams, dažreiz jau es jūtu spēcīgas emocijas, bet tikai pie spēcīgiem notikumiem… jo vecāka kļūstu, jo mazāk satraucos par visādām lietām, daudz ko pieņemu un cenšos nedzīvot iztēlotā pasaulē un pēc iedomātiem pareiziem likumiem un tikumiem…brīžiem brīnos par savu emociju trūkumu..brīžos kad vajadzētu kliegt no dusmām vai pārlieku priecāties par kādu panākumu, ko dara izx?!…vienkārši nodomā: “mm stulbi ka tā” vai tieši “forši ka tā” un viss – turpina savas gaitas… šis viss ir saistīts ar sevis pasargāšanu no liekām emocijām, pārsvarā jau nepatīkamām…kaut kā sanācis tā iemānīt sevi, ka nav jābēdājas…jo uz pasaules ir visādi cilvēki un katrs dzīvo un dara kā māk…bet kas man noteikti patīk – tas ir smieties! Vienmēr kad smejos pie sevis domāju: “wow cik forši smieties…tiiik patīkami” Un tos cilvēkus, kas man liek smieties es ļoti cienu un turu savā tuvumā…kas manī gan nav zudis visus šos gadus ir aizrautība…jā…ja man kaut kas iepatīkas, tad aizraujos ar visu sirdi, bet tur jau pārsvarā nav vairs saistības ar emocijām…

Atceros, ka vēl pirms pāris gadiem ļoti aizrāvos ar spēlēm…man patika slepus izspēlēt dažādas situācijas, pētīt cilvēku reakciju, emocijas…izraisīju gan labus brīžus, gan strīdus, gan pārsteigumus – pat parastās dienās, kad šķita, ka nekas nenotiks es spēju sataisīt veselu piedzīvojumu sev, izmantojot apkārtējos cilvēkus…tādējādi pētot viņus un šīs spēlītes man arī mazliet lika justies tādai kā spēles vadītājai, kas novada dienas emocionālo stāvokli tuvākajiem…diezgan šausmīgi… tagad to apzinos…bet likās ļoti interesanti… nu jāatzīst, ka šad tad, ļoti reti vēl mēdzu izspēlēt kādu no vecajiem trikiem… bet reti… tagad cenšos pret cilvēkiem būt neitrāla…tā neko nepārmest, neko nestrīdēties, censties būt pozitīva un tā, lai ar mani pavadītais laiks paietu tādā vieglumā un smieklos, man šķiet, ka man sanāk..varbūt ne vienmēr, bet pa lielam sanāk… Bet šīs vecās spēles man ir iemācījušas ātri vien atpazīt cilvēkus…saprast tos un pat atklāt to noslēpumus nemaz neprasot…bet tie, kas spēļu laikā bija man līdzās tiem gan gāja grūti…mhm…piedodiet ja variet…un ja maz sapratāt , ka es spēlējos…katrs jau mācās kā var…

Pirms kāda laika ar kādu draudzeni runājām, ka “es p*** smadzenes citiem, viņa – krāniņus” [atvainojos par rupjībām]…pa lielam jau laikam tā arī bija…bet es labojos…mhm..

Jā…interesanti tie cilvēki…un kā tie mainās

Šodienas sērijas beigas

p.s. Patīkami pozitīvas brīvdienas visiem. Es dodos uz bīču

p.p.s Turpmāk savos rakstos centīšos iemest kādu bildīti, jo ir piefiksēts, ka tos rakstus kuriem klāt ir bilde lasa vairāk nekā vienkārši teksta blāķus Lai gan šis nav no tiem rakstiem, kuru būtu interesanti lasīt daudziem…varbūt tikai pāris desmitiem…