Visu atlikušo nedēļu katru otro dienu atpūtāmies, katru otro- staigājām pa dažādām iestādēm un zvanījāmies, lai viss ātrāk kustas uz priekšu. Ievietojām auto Renault servisā, kur sastādīja tāmi uz 378 eiro (precīzi gan nepateikšu bet apmēram summa bija šāda, domāju jau ka būs lielāka fuuuuu). Noveicās, ka tieši tajā Renault servisā bija viens cilvēks, kurš runāja kaut cik angliski Bet tā kā auto ievietojām tikai 3. jūlijā, kas ir piektdiena, tad nekādus darbus viņi neveica līdz pat pirmdienai. Pirmdienā ierados servisā, lai uzzinātu, kā viss bīdās uz priekšu, taču neko noskaidrot neizdevās, jo vienīgais angliski runājošais nebija uz vietas. Taču kā par brīnumu jau otrdienā, aizejot uz servisu, izrādījās, ka auto ir sataisīts un vēl labāka ziņa bija tā, ka Spāņu evakuācijas firma par to samaksās!!! Tā ka cīnīšanās bija tā vērta un paldies Latvijas vēstniecībai Spānijā, kas zvanījās un palīdzēja nokārtot, lai visu apmaksā. Uzreiz sakrāmējām mantas un devāmies uz Latviju.

Ceļš bija diezgan mierīgs, ja neskaita pagali, kas no priekšā braucošās fūres palidoja zem auto un sadauzīja “pannu”, bet nu tas sīkums…to segs kasko – tagad jau tas tiešām liekas sīkums

Drīzumā uzrakstīšu pārdomas un ieteikumus, ko ņemt vērā braucot apmēram mēnesi kādus 7000km- varbūt kādam noder!

Tā ka tagad ziniet – esmu atpakaļ sveika un vesela!

Aizvadījām uz Latviju vienu ceļa biedreni pa šīm dienām, kas devās atpakaļ ar lidmašīnu, kā arī trīs palikušie mēģinājām meklēt darbu. Ar darbu Barselonā ir kā ir, jo arī šeit visur prasa valodu, pat ne spāņu, bet kataloniešu. Par flajeru dalītāju bāriem/klubiem vai biļešu pārdevēju uz pasākumiem darbu dabūt ir diezgan viegli, jo tur nevajag runāt spāniski. Samaksa šeit ir dažāda par tāda tipa darbiem, parasti tas ir 7-10 eiro stundā vai tikai pelni no komisijām, atkarīgs no uzņēmuma, kas darbu piedāvājis. Protams, šāda tipa darbs ir nelegāls – nekādus nodokļus nemaksā. Vienu dienu pieķēros klāt CV portāliem Barselonā un sūtiju uz dažādākajām vakancēm, bet, protams, atbildēja tikai par flajeru dalītāju amatiem/biļešu pārdevējiem. Viss šeit ar mazkvalificētajiem darbiem notiek ātri – vienu dienu izsūtīju CV, nākamajā jau atbildēja, ka rīt jānāk strādāt. Es arī aizgāju un pamēģināju pārdot biļetes uz Night club tour in Barcelona. Par katru pārdoto biļeti 8 eiro paliek pārdevējam, kā arī pats vari doties šajā tūrē bez maksas cik vien vēlies. Bet kā jau mani draugi jūs noteikti zinat, ka lai vai kā, bet pārdot es nemāku…Neveicās man, jo galīgi nevaru sevi piespiest iet un mēģināt pārdot biļetes, lai gan pats piedāvājums tajā night tūrē bija ļoti labs, es ātri vien atmetu ar roku šim darbam nenopelnot neko

Jāņu svinības bija ļoti interesantas Barselonā, jo šeit svin arī līdzīgus svētkus Sant Jean. Notiek liels festivāls pludmalē, kur uzstājas pārsvarā regeja grupas (kas man jau nu ļoti patīk), cilvēku ir miljoniem pludmalē un katrs trešais spridzina petardes, kas mani ļoti biedēja…brīžiem likās, ka palikšu bez matiem, acīm un visa pārējā, jo šeit vecāki saviem bērniem kastēm deva spridzināmos…Jāņus pavadīju ar Absintu zem palmas klausoties regeju Jāatzīst, ka pietrūka Latvijas dabas, ugunskura, šašlika, aliņa, taču reizi dzīvē Jāņus var arī nosvinēt citur, jo tieši domāju, ka Jauno gadu ne reizi vien ir braukts svinēt citur, taču Jāņus gan ne!

Bet pats lielākais notikums ir ar auto… noparkoju savu vāģīti pludmales bezmkasas stāvvietā gabaliņu no centra dienā kad ierados Barselonā, bet tā kā notika lielais pasākums Sant Jean, policija evakuēja visus auto un pārveda uz pārkingu nedaudz nost no pludmales, jo vajadzēja atbrīvot stāvvietu, taču kad ierados apskatīt auto sapratu, ka ass ir salauzta – tas nozīmē, ka auto nav braucams, jo katra riepa skatās uz savu pusi un stūre nav lietojama. Tagad esmu iesprūdusi Barselonā, jo kamēr izskatīs šo lietu, kamēr es izcīnīšu, lai man salabotu auto var paiet kāds laiciņš… protams, arī naudiņa nav bezizmēra, lai tāpat vien čilotu pa pilsētu, bet kaut cik cienījamu darbu šeit dabūt ir grūti, ja nav ļoti daudz paziņu…kā arī jāatzīst, ka, lai tiktu pie iesnieguma rakstīšanas par saplēsto auto man ar pagāja vairākas dienas, jo katra iestāde mani sūta uz citu vietu, neviens šeit nerunā angliski…tā ka problēmas vairāk kā vajag! Mācību esmu ieguvusi labu – nekad nedoties ar savu auto tik tālu Jo savs auto ir savs un arī tev pašam ar to visu ir jātiek galā… Tā ka kādu laiciņu tagad dzīvošos pa Barselonu, kamēr man kāds – vai LV kasko vai vietējā evakuācijas firma samaksās naudiņas remontam…un tad ir plāns doties atpakaļ uz Rīgu…jo šis ceļojums ir nedaudz nogurdinājis ar problēmām ar auto, ar sadzīvošanu barā ar citiem cilvēkiem, taču, protams, arī devis iespaidus un informāciju, kā arī neaizmirstamu pieredzi

Drīzumā ziņošu kā man veiksies ar auto remontu un vietējām valsts iestādēm

Nolēmām doties uz Barselonu. Izbraucām vakarā un jau ap nakts vidu ieradāmies Barselonā. Nedaudz pamocījušies pa auto visu nakti, ap rīta pusi viena mana draudzene, kas dzīvo Barselonā, mūs laipni uzņēma savā dzīvoklī. Viņa devās uz Latviju uz kādu brīdi un piedāvāja palikt viņas dzīvoklī vismaz uz to laiku kamēr būs prom (milzīgs paldies viņai, jo kempingu ilgi vairs negribu redzēt mūžā nebiju apmetusies teltī uz gandrīz 2 nedēļām )
Barselona kā jau Barselona – tik skaista, tik netīra, bet tik brīva un atvērta. Uzreiz ierodoties Barselonā jutos nedaudz atvieglota, jo no Francijas tiešām biju nedaudz nogurusi – no tās uzspiestās valodas, no tā pareizuma un tīrības Kā arī Francijā kūrortos atpūtās pārsvarā veci cilvēki, kas arī jau sāka smacēt nost, Barselonā tieši pretēji – tik daudz jauniešu, tik daudz rasu un kultūras sajaukuma, ka man tas vienmēr šeit paticis Uz ielām vislaik kaut kas notiek – performances, koncerti utt.

Pagaidām gan kamēr bija sestdiena/svētdiena nedaudz atpūtāmies Barselonā nenomācot sevi ar domām par darba meklēšanu, bet darba dienās noteikti iesim pamēģināt un paskatīties, kas notiek šeit un tad jau došu ziņu – cik reāli/nereāli ir ko meklēt Barselonā

Visas šīs dienas dzīvojāmies pa Nicu un Kannām. Pārvarēju savu lepnumu un gāju iekšā katrā viesnīcā iesniegt CV, lai gan viesnīcu darbinieki esot jau pieņemti maija beigās, jo kā mums stāstīja, tad vienu reizi gadā notiek atlase, kas jau bija notikusi, taču cerība tomēr bija…bet grūti norīt to lepnuma kamolu bija gan, jo nekad dzīvē neesmu strādājusi šāda tipa darbu un kur nu vēl gājusi pati to lūgt…Latvijā viss tik zināms un tomēr normālu darbu dabūt problēmas nav sagādājis, jo paziņu paziņas utt. Bet tur Francijā tomēr tā nav…izglītības dokumenti un laba darba pieredze tur nozīmē maz, svarīgākais ir perfekti runāt Franču valodā un tikai tad vari pretendēt uz ko daudz maz normālu. Viņi tā mīl savu valodu, ka pat kūrortā veikalā ar tevi neviens nerunās angliski. Iegājām mazā tabakas veikaliņā, kur ceļa biedrene mēģināja iegādāties tabaku – pārdevējs sāka kliegt uz viņu, ka viņam tā angļu valoda līdz kaklam un lai beidzot visi sāk runāt franciski un tas nebūt nebija vienīgais gadījums, kad uz mums raidīja negācijas, ka nerunājam labi franču valodā.
Pa šīm trīs dienām kamēr meklējām darbu un kontaktējāmies ar vietējiem es noguru no Francijas patiesībā. Tur viss tāds sakopts, viss tāds pārāk kūrortniecisks, ka sapratām, ka CV izdalīti un atliek tikai gaidīt atbildes, tādēļ nolēmām doties tālāk!

Polija – ceļa malas

Polija

Čehija – Prāga (papildināts)

Čehija (Prāga)

Vācija – Minhene

Vācija (Minhene)

Šveice – Verbier kūrorts

Šveice (Verbier)

Itālijā tikko iebraucot

Itālija (tikko iebraucot)

Itālija – Turīna

Itālija (Turīna)

Itālija – Savona

Itālija (Savona)

Itālija – San Remo

Itālija (San Remo)

Monaco-Monte Carlo

Monaco (Monte-Carlo)

Francija – Nica

Francija (Nica)

Francija – Kannas

Francija (Kannas)

Gaidiet nākamās bildes

Aizbraucām uz Nicu apskatīt pilsētu un pie reizes uzmest skatienu darba iespējām, jo visi nospriedām, ka mums šeit patīk. Tūristi gar piekrasti ir daudz, kas dod signālu, ka iespējas vismaz sezonas darbiņu dabūt ir. Daudz viesnīcu un bāru, dzīvība un tūristi. Taču neko konkrētu mēs neatradām, kā arī neteikšu, ka ļoti centāmies atrast – mērķis bija daudz maz apskatīt pilsētu un vismaz sākt saprast, kas un kā te notiek. Nakamā dienā devāmies uz Kannām – arī apskatīt pilsētu un palūkoties uz darba iespējām. Kannas ir arī piepildītas ar tūristiem, lai gan visi Francūži saka, ka sezona sākas tikai jūlijā. Apskatījām Kannas – lielā Kannu festivāla ēka atgādina padomju laiku celtni – pilnīgi vīlos, kad ieraudzīju, ka lielais festivāls notiek lielā betona ēkā ar pāris logiem. Kannās ir acīmredzami sadalīts – dārgais rajons no lētā – vienā galā ir milzīgas viesnīcas, tikai brendu veikali, savukārt otrā galā jau apģērbu uz ielas pārdod pa 5eur gabalā. Bet kopumā Kannas atstāj šikas pilsētas iespaidu. Vienu brīdi tā kā pavīdēja doma ieiet kādā no viesnīcām un pajautāt par darba iespējām, taču rokas nolaidās tajā brīdī, kad sākām lemt kurš tad ies pirmais un jautās. Nolēmām labāk iet iedzert pa aliņam. Sēžot kafejnīcā ieraudzījām vienu vientuļu Francūzi pie galdiņa un nolēmām viņu nedaudz izprašņāt par darba iespējām Francijā. Viņš teica, ka iespējas dabūt darbu esot, taču viesnīcas darbiniekus parasti pieņem maija beigās, tādēļ nav pārliecināts vai vēl ir brīvas vakances, taču bāri un citas tūristu izklaides vietas iespējams ir vēl atvērtas darba tirgum. Pa ceļam uz autobusu satikām vēl vienu francūzi, kurš arī apgalvoja, ka darbu noteikti varot dabūt, taču neviens tā arī nepaskaidroja kādā veidā – vai ejot vienkār ši un prasot darbu, vai zvanot un sūtot CV. Nolemām paņemt vietējās avīzes un pazvanīties pa sludinājumiem. Sludinājumu avīzēs maz, taču tiem, kas tur bija arī zvanījām. Secinājums viens – neviens francūzis vismaz pa telefonu nerunā angliski un manas franču valodas zināšanas ir tik jau piemirstas, ka pa telefonu praktiski arī nevaru parunāt. Uz ielas vēl francūži daudz maz atsaucīgi runa angliski, taču pa telefonu pilnīgi noteikti nē – ja arī atbildēs, ka runā angliski, tad uzdodot kaut niecīgāko jautājumu klausulē dzirdēsiet tikai vienu valodu – FRANČU! Kas mūs jau sāk pamazām biedēt, jo arī uz ielām (tā kā sezona sākas tikai jūlijā) pārsvarā dzirdama franču valoda, paši franči brauc no visurienes atpūsties uz kūrortpilsētām, kamēr šeit nav ļoti daudz tūristu. Tāpat jau 5. dienu dzīvojam kempingā – nolēmām, ka varētu noīrēt dzīvokli vismaz uz mēnesi, kamēr nopietnāk ķertos klāt darba meklējumiem, taču dzīvokļus īrēt dod tikai tādā gadījumā, ja strādā Francijā un vari to pierādīt, vai arī tev ir savs uzņēmums Latvijā, no kura tu vari iesniegt konta apgrozījuma skaitļus viņiem kā garantiju. Tad nu droši vien būs vēl jāsamierinās ar kempinga dzīvi vēl kādu laiku.
Kopumā Francūži liekas diezgan atturīgi un nedaudz nedraudzīgi, lai gan pati Francijā esmu 4.reizi, tagad tikai sajutu, ka francūži tādi ir, iespējams Francijas ziemeļu daļā – Parīzē utt, cilvēki ir atvērtāki, taču šeit kaut kā jūtami vēsāki, kas arī nedaudz attur mūs pašus no ielaišanās garākās sarunās.

Kā jau minēju tad apmetāmies uz 2 dienām Itālijas pilsētā Savonā, jo tur bija ļoti karsts, jūra pie kājām un nespējām atteikt vilinājumam nedaudz ilgāk pabaudīt laiskas brīvdienas. Taču otrās dienas vidū devāmies uz Franciju. Tas bija skaists ceļš, jo pa vidam vēl apstājāmies Monaco, Monte carlo, kur katra ceturtā mašīna ir Ferrari, kur ir milzu kazino, kas izskatās kā pils, kur lētu veikalu neeksistē vispār. Cilvēki tur visi zolīdi, kopti un izskatās bagāti, taču šī vieta pilnīgi atbiedēja ar savu pārāko bagātību, pārāko šikumu. Tādēļ ilgi tur neuzkavējoties, devāmies tālāk. Vakarā ieradāmies Nicā un uzsākām kempinga meklējumus. Atradām kempingu tikai starp Nicu un Kannām mazā pilsētiņā Villeneuve-Loubet.

No Šveices aizbraucām līdz Itālijai. Itālijā gan darbu nemeklējām, jo tas nebija mūsu mērķis. Apskatījām Turīnu, kas ir pilnīgi parasta darba pilsēta un principā tajā nebija ko redzēt. Tad devāmies uz piejūras pilsētu Savonu, kurā palikām pa nakti kempingā. Kempings pie pašas jūras un tik jauki atpūtāmies, ka izdomājām palikt vēl vienu dienu

Pusi dienas pavadījām pie čeha mājās – atpūtāmies, krāmējāmies utt. Pēc tam sākām izbraukumu uz Vāciju – Minheni. Minhenē ieradāmies pēcpusdienā, apskatījām pilsētu un tā… taču vēlāk sākās jaukākā daļa – devāmies uz Šveices Alpiem. Tas bija vienreizēji – atvērt acis no rīta auto un ieraudzīt skaistos kalnus Braucām pa kalnu ceļiem, ārā tikai ap 1 grādu un sniegs, skats vienkārši lielisks. Devāmies uz kalnu kūrortu Verbier, tā kā nebija sezona, tad pilsētiņa likās mirusi. Uz ielas vairāk pa 5-7 cilvēkiem vienlaicīgi Verbier neieraudzīt nesezonas laikā. Nolēmām meklēt apmešanās vietu, lai nav katra nakts jāpavada auto. No visām daudzajām viesnīcām Verbier tikai 3 bija vaļā, tad nu izvēlējāmies vienu un palikām. Atkopušies no nakts brauciena, devāmies apskatīt apkārtni, ārā diezgan silts un saulains. Nopirkām produktus vietējā veikalā, kas arī te strādā tikai pāris stundas dienā un devāmies piknikā, tas bija forši – skaisti skati uz kalniem un daudzajiem mazajiem ciematiņiem. Tā kā šobrīd Verbier ir kaut kādi svētki, tad viss te ir ciet un par darba iespējām izpētīt nesanāk, bet vietējie stāsta, ka Šveicē vispār nelabprāt ņem strādāt ārzemniekus, jo ir nepieciešama darba atļauja, jo viņi nav EU, taču, protams, iespējas ir, bet brīdināja, ka ārzemniekus bieži mēdzot “uzmest”, tādēļ obligāti vajag līgumu, jo mutiskas vienošanās šeit tiek ātri vien aizmirstas, kā arī ārzemniekiem maksā ievērojami mazāk nekā vietējiem, jo strādāt gribētāju esot mežonīgi daudz. Bet vietējiem šeit algas labas – viesnīcu biznesā strādājošajiem minimālā alga šeit ir 3500 franki (apmēram 1700Ls)

Tālāk plāns ir doties uz Itāliju – caur Turīnu līdz pat jūrai!

Bildes no Vācijas un Itālijas drīzumā gaidiet!

Izstaigājām Prāgas vecpilsētu un izbraucām ar katamarāniem – kā īsti tūristi Kopumā diena bija ok, lai gan tagad vakarā moca liels sagurums… saliku dažas šīs dienas bildes, kuras varat apskatīt šeit.