Tā kā pēdējā laikā ir tā sanācis, ka neko jaunu gīkpasaulē neesmu izlasījusi, tad arī nav īsti par to neko ko rakstīt. Mazliet sanācis atiet no tehnikas ziņām. Un tā nu es te aizdomājos… aizdomājos par to, ka interesanti kā cilvēki mainās… īpaši domāju par sevi, protams… par to kā esmu mainījusies pēdējo kādu 5 gadu laikā… nesen sanāca atvērt kādu sen aizmirstu e-pasta adresi… palasīju vecos e-meilus… agrāk kaut kā daudz biju caur e-pastiem rakstījusies ar draugiem…paziņām…sapratu, ka agrāk ļoti emocionāli un sirsnīgi uztvēru dažādas lietas ap sevi… pēdējos gados apzinos, ka esmu palikusi vēsāka, atturīgāka, kā daži saka mazliet ar “akmens sirdi”… pa lielam jau tā arī ir…protams, dažreiz jau es jūtu spēcīgas emocijas, bet tikai pie spēcīgiem notikumiem… jo vecāka kļūstu, jo mazāk satraucos par visādām lietām, daudz ko pieņemu un cenšos nedzīvot iztēlotā pasaulē un pēc iedomātiem pareiziem likumiem un tikumiem…brīžiem brīnos par savu emociju trūkumu..brīžos kad vajadzētu kliegt no dusmām vai pārlieku priecāties par kādu panākumu, ko dara izx?!…vienkārši nodomā: “mm stulbi ka tā” vai tieši “forši ka tā” un viss – turpina savas gaitas… šis viss ir saistīts ar sevis pasargāšanu no liekām emocijām, pārsvarā jau nepatīkamām…kaut kā sanācis tā iemānīt sevi, ka nav jābēdājas…jo uz pasaules ir visādi cilvēki un katrs dzīvo un dara kā māk…bet kas man noteikti patīk – tas ir smieties! Vienmēr kad smejos pie sevis domāju: “wow cik forši smieties…tiiik patīkami” Un tos cilvēkus, kas man liek smieties es ļoti cienu un turu savā tuvumā…kas manī gan nav zudis visus šos gadus ir aizrautība…jā…ja man kaut kas iepatīkas, tad aizraujos ar visu sirdi, bet tur jau pārsvarā nav vairs saistības ar emocijām…

Atceros, ka vēl pirms pāris gadiem ļoti aizrāvos ar spēlēm…man patika slepus izspēlēt dažādas situācijas, pētīt cilvēku reakciju, emocijas…izraisīju gan labus brīžus, gan strīdus, gan pārsteigumus – pat parastās dienās, kad šķita, ka nekas nenotiks es spēju sataisīt veselu piedzīvojumu sev, izmantojot apkārtējos cilvēkus…tādējādi pētot viņus un šīs spēlītes man arī mazliet lika justies tādai kā spēles vadītājai, kas novada dienas emocionālo stāvokli tuvākajiem…diezgan šausmīgi… tagad to apzinos…bet likās ļoti interesanti… nu jāatzīst, ka šad tad, ļoti reti vēl mēdzu izspēlēt kādu no vecajiem trikiem… bet reti… tagad cenšos pret cilvēkiem būt neitrāla…tā neko nepārmest, neko nestrīdēties, censties būt pozitīva un tā, lai ar mani pavadītais laiks paietu tādā vieglumā un smieklos, man šķiet, ka man sanāk..varbūt ne vienmēr, bet pa lielam sanāk… Bet šīs vecās spēles man ir iemācījušas ātri vien atpazīt cilvēkus…saprast tos un pat atklāt to noslēpumus nemaz neprasot…bet tie, kas spēļu laikā bija man līdzās tiem gan gāja grūti…mhm…piedodiet ja variet…un ja maz sapratāt , ka es spēlējos…katrs jau mācās kā var…

Pirms kāda laika ar kādu draudzeni runājām, ka “es p*** smadzenes citiem, viņa – krāniņus” [atvainojos par rupjībām]…pa lielam jau laikam tā arī bija…bet es labojos…mhm..

Jā…interesanti tie cilvēki…un kā tie mainās

Šodienas sērijas beigas

p.s. Patīkami pozitīvas brīvdienas visiem. Es dodos uz bīču

p.p.s Turpmāk savos rakstos centīšos iemest kādu bildīti, jo ir piefiksēts, ka tos rakstus kuriem klāt ir bilde lasa vairāk nekā vienkārši teksta blāķus Lai gan šis nav no tiem rakstiem, kuru būtu interesanti lasīt daudziem…varbūt tikai pāris desmitiem…

Pēdējā laikā sanāk cilāt pagātnes tēmas – kāds sens paziņa teica, ka, lai izbaudītu tagadni, viņam jāizvairās no pagātnes, savukārt kāds cits ne tik sens paziņa nespēj aizmirst savu šķietami labo pagātni, kavējās atmiņās un neļaujās tagadnes burvībai, kura iespējams ir pat vēl labāka nekā viņam pašam šķiet un līdz ar to nonācu pie sen zināmām patiesībām, ka no pagātnes mēs varam izvairīties, bet nevaram aizbēgt un izmainīt to – kas darīts ir darīts un punkts. Ar to sadzīvo, tikai laikam jautājums kā?!

Tā kā viss atkarīgs no cilvēka uztveres, tad man viss ir vienkārši – nostaļģiskas un laimīgas atmiņas   Baudiet tagadni un esiet pozitīvi

Jā, jā – būšu tāda pati kā visi citi un izteikšu sajūsmu par laikapstākļiem [vecais stāsts par to, ja nav ko teikt, tad davai parunājam par laiku?!]

Bet gribēju pateikt tikai to, ka ar katru saulaino dienu jūtos aiz vien lieliskāk un lieliskāk! Vakar notrausu ritenim putekļus, piepumpēju riepas un vizinājos – lai arī nebija nenormāli silts, bet bija labi! [lai gan laikam proporcionāli vairāk laika pavadīju dzerot vienu līdzpaņemto aliņu, bet tas šajā gadījumā ir mazsvarīgi]

Tātad apsveicu visus ar lielisko laiku un tiekamies pie kādas upes cepot šašliku

Šovakar/šonakt ar kaimiņu draudzeni bija piedzīvojums, par kuru tad nu obligāti jāieblogo [cerībā, ka kāds mani pieteiks Gada varonim ]. Sēdēju mierīgi mājās un skaipoju ar draugiem/skatījos seriālus – īsumā – parastais mietpilsonīgais vakars  līdz brīdim, kad saņēmu zvanu no draudzenes: “Nāc fiksi pie loga, nāc”…nu piegāju arī…un ieraudzīju pa logu, ka uz manas mazās, klusās ielas zemē guļ nekustīgs vīrietis…protams, ilgi nedomājot, skrēju ārā apskatīties vai viss kārtībā…vīrietis sakustējās: ” fuuu dzīvs!” – es nodomāju….un tad nu ņēmos un zvanījos uz 112…savienoja mani ar policiju…policija tālāk savienoja ar pašvaldības policiju…tie man mierīgā balsī teica: “nu ziniet, atbrauksim, kad atbrīvosimies”…es vairākkārt pārjautāju: ” kā? kā tas ir kad atbrīvosieties?” –  Es taču nevaru uz ielas stāvēt visu nakti- vāķīt svešu veci un vēl jau viņš var nosalt – nezin cik ilgi jau tur sniegu garšojis…[zinu, zinu, ka šajā brīdī ierunājās mans egoisms un pirmā doma bija nevis par nosalušo, bet par to cik ilgi man būs jāgaida...] stāvējām ar draudzeni un vēl kādu garāmgājēju uz ielas 5minūtes un spriedām ko lai dara…nodomājām, ka jāzvana vēlreiz…zvanīju uz 112…atkārtoti…šoreiz savienoja ar ātro palīdzību – tie zibenīgi atbildēja “Stāviet kur esat, mēs jau braucam”…atbrauca arī kādu 10-15min laikā…savāca vīrieti no ielas un ielika busā…izklīdām pa mājām…protams, es ar draudzeni sarunājām, ka tiekamies pie loga…izkārāmies pa logu kā filmās, kurās rāda ka pie mazākā notikuma visi kaimiņi stutē palodzes…mēs arī tā darījām….pēc kāda brīža piebrauca policija…aprunājušies ar ārstiem tie devās prom…izrādās vīrietis salauzis arī  kāju un jāved uz slimnīcu [ lakii viņš - vismaz atskurbtuve atkrita]… tā nu stutējot palodzi sapratu, ka sajutos mazliet kā spēlē Emergency [geek stuff], kurā jāglāb cilvēki un jādomā kādus dienestus izsaukt…mazā mana iela bija aizpildīta ar policistu un ātrās palīdzības busiņiem…

Un tā nu mans stāsts ir galā un var iet čučēt!

Ar labu nakti!

p.s. Šī vakara mācība – atsauktos operatīvi uzreiz viens dienests un savāktu dzērāju, tad valstij nebūtu jāpatērē lieki resursi sūtot 2 vienības – gan ātros, gan policiju…

Tātad bildītes skatam šeit.

Tām gan ir stipri samazināta kvalitāte, lai neaizņem daudz vietas.

Nevaru nelielīties, jo 16 gadus ilgais mācību ceļš ir beidzies. Jāsaka VISS ar lielajiem burtiem galā patiesi pieliekot pāris izsaukuma zīmes – !!!!!!. Bakalaura grāds nu ir kabatā…vismaz līdz man nesagribēsies maģistru ne pirkstu nekustināšu mācību virzienā

Esmu tagad pilntiesīgs reklāmists.

Kā man kursabiedrene teica pēc nolikšanas:

Varbūt jums vajag reklāmu? Kādu spožu ideju? Droši nāciet!

Visu info par laivu braucienu, cienītie draugi, skatat šeit – http://www.izx.lv/?page_id=11