Tad nu tā – sākšu no sākuma.

Man gadījās noslīcināt savu super telefonu izlietnē [stulbi, bet fakts - nav ko iet uz wc ar telefonu un mazgājot rokas to stutēt uz slidenas izlietnes maliņas - tas tā mācībai Jums citiem]. Bet kā man telefonu servisā teica “Jums noveicies – 4 no 5 slīkoņiem atdzīvināt neizdodas, bet Jūsējo izdevās”. Es, protams, priecīga – telefons sataisīts, pārāk lielu robu makā remonts neiesita un pāris dienas priecīga ar savu telefonu dzīvoju kā parasti. Bet tad vakar vakarā izdomāju būt ļooooti prātīga meitene un sasinhronizēt telefonu, jo, ja nu gadās to noslīcināt atkal vai citādi saplēst, lai man paliek visa mana telefona iedzīve.

Ok, pielieku telefonu pie Itunes [man vienmēr riebusies šī programma], smuki viss sāk sinhronizēties un es priecīgi gaidu, kad nu visu iedzīvi būšu no’backup’ojusi. Redzu, ka visas aplikācijas smuki birst iekšā Itunes sarakstā. Kad sinhronizācija pabeidzās – o ouuuu – viss izdzisis – telefons kā jauns, tukš un svaigs…neviena kontakta un praktiski neviena aplikācija. Par aplikācijām vienalga, jo man ir jailbreak [pirms sinhronizēt es protams izlasīju kā tas jādara jailbreakotiem iphoniem, jo zinu, ka var visu pazaudēt]…bet tie kontakti – smagā darbā gadiem vāktiem – čuš…neviens nav vairs palicis…neesmu jau nekāda datoriesācēja – sāku rakties pa forumiem, atradu visādas programmiņas kas izrokas cauri backup failiem un tos visādi atver utt, jo es biju tikai viena no miljona, kuriem arī tā esot gadījies…bet Itunes izdomājis laikam ka nafig man tos kontaktus un visu līdz pēdējam izdzēsis un arī backup’ā tas nebija tik jauks kaut ko atstāt…

Tad nu tā- no Apple cienītājas pamazām sāku palikt par to nīdēju, jo pēdējā laikā nemitīgi saskaros ar Apple lielisko politiku visu tā aizzīmogot, lai mirstīgie klāt netiek, jo arī noslīcinot telefonu Apple parūpējies par tādām skrūvēm, ko tikai pulksteņmeistari laikam var atskrūvēt, kā arī itunes back up faili ir tā aizzīmogoti, lai tos atvērt var tikai datorgudreļi. Es, protams, ar to visu parasti tieku galā, jo diezgan labi protu visu sagūglēt, atrast un izdarīt, bet nu stulbums ir tas, ka šie produkti ir paredzēti lietot tikai ar kaut kādiem speciāli īpašiem štrumentiem vai hakeru programmām/skriptiem, kas apple lieliskos izgudrojumus spēj atlauzt un kaut ko no tā visa izdabūt ārā. Apple ērtā lietošana [gan datoriem, gan pārējiem gadžetiem] ir paredzēta vai nu analfabētiem, kuriem nekad tāpat līdz kodam nav nekad dzīvē jāaizrokas vai arī koderiem, kuriem tas ir liels prieks iesist kādu koda rindu terminālī. Un jā -esmu nikna, lai gan zinu, ka Iphone pret nevienu citu telefonu nekad laikam nemainītu, bet tik un tā -

Apple my ass!

Pēdējos kādus 2 vai 3 gadus jau biju sašutusi, ka laikam esmu beidzot atmetusi bērnību malā un datorspēles vairs nepatīk. Nebiju atradusi neko tādu, kas aizrautu. Paspēlēju vienu, otru, trešo un 30 minūšu laikā sapratu, ka boring un jāmet miers. It kā jau forši, ieguvu lielu laika ietaupījumu un varēju nodarboties ar citām lietām [tik pat "nozīmīgām" kā datorspēles, piemēram, gulšņāt un skatīties filmas ], bet tajā pat laikā tieši dažreiz gribās vienkārši sēdēt pie kompīša un kaut ko aizrautīgi darīt, nositot laiku visai nelietderīgi. Ok, šad tad ar draugiem patrenkāt kādu šaušanas vai taml spēli LAN partijā ir viens, bet biju sailgojusies pēc kādas kārtīgas spēles, kas nu tā tiešām patīk un tādu, ka sēdi un domā, kā iesi mājās un to spēlēsi līdz vēlai naktij un lādēsi sevi, ka neej gulēt, jo rīt taču darba diena, bet gribas vēl mazliet, mazliet paspēlēt…Tad nu beidzot notika brīnums un augustā pavisam nesen iznāca Tropico 4 Un jā, beidzot esmu aizrāvusies ar to, sēžu vakaros un bakstos gar spēli un darbā pa dienu jau gaidu, kad iešu mājās padzenāt to, lai arī zinot, ka dusmošos uz sevi no rīta, ka gulētas tikai pāris stundas stulbas spēles dēļ, bet a ko ne?

Spēles game play varbūt nav tas noteicošais, kas patīk, jo ir konkrētas misijas, kas jāizpilda būvējot pilsētu [pa lielam +- ierasta pilsētbūvēšanas spēle], bet šeit vairāk laikam patīk spēles grafika, skaņa utt. Darbība notiek uz salas Kubas stilā. Fonā skan kubiešu ritmi un balss austiņās mani uzrunā par EL Presidente, kas ir visai forši Arī vizuāli spēlei ir patīkama grafika – vējā līgojas palmas un jābūvē dažāda tipa ēkas, kas liek iejusties, ka esi Kubā!

Nu tad draugi, tiekamies pēc 2 nedēļām, kad būšu spēli atspēlējusies līdz riebumam un beidzot vakarā pēc darba varbūt iziešu apskatīt kā cilvēki dzīvo tur ārā!

Vai jūs man vaicājat, ko esmu pēdējā laikā redzējusi?!…neko jau diži daudz, jo es tagad vakaros vairs neskatos seriālus, bet gan “sportoju” – spēlējot badmintonu

Bet ja nopietni, tad pēdējā laika labākais seriāls, ko esmu redzējusi ir “Bored to death”. Kur viens žurnālists izdomā padarīt savu dzīvi aizraujošāku un vakaros piestrādāt par privātdetektīvu, kopā ar saviem draugiem pa vidam nemitīgi dzerot vīnu un smēķējot zāli. Bet domāju, ka visu izteiks aktiera Zach Galifianakis piedalīšanās šajā seriālā!   Vienīgi žēl, ka tikai 16 sērijas šim brīnumam…

Sievietēm ir jābūt sexīgām skaistulēm, vīriešiem smieklīgiem tirliņiem un tad viss ir līdzsvarā.

Un tā tam būs būt…!

Kas tas ir un kāpēc tas ir forši?

Patiesībā jau sīkāk par šo lietu var noskaidrot šeit, bet informācija mājas lapā nezinātājam nav diez ko uzrunājoša un iesaistoša. Es arī pati nemaz nevēlos diez ko to reklamēt, jo nav nekāda interese piesaistīt barus šai nodarbei, bet nolēmu, ka ir vērts pastāstīt, jo apkārtējie man bieži prasa, kas tas ir un kāpēc tur ar tādu degsmi piedalos.

Tātad spele.lv ir intelektuāla spēle, kurā piedalās komandas apmēram no 4/5 cilvēkiem [vidēji apmēram kopā piedalās kādas padsmit komandas vienā spēlē, bet skaits nav ierobežots]. Lai piedalītos spēlē ir nepieciešams vāģis, ar kuru pārvietoties, kādi 2-3 datori (man tam labi noder mazā 10 collu gauja, jo vāģī jo mazāks kompis jo ērtāk) ar interneta pieslēgumu, parasti izmantojot lmt, tele2 vai bites piedāvātos bezvadu netus un dažreiz ir nepieciešami kādi papildus atribūti, kas norādīti pirms katras spēles sākuma. Spēli rīko entuziastu bariņš, kas domā spēles uzdevumus, dažreiz spēli rīko pašas komandas!

Pirms katras spēles mājas lapā ir norādīts reģions, kurā spēle notiks. 90% tā ir Rīgas teritorija. Spēle notiek 1 reizi mēnesī – 6dienā no plkst 18:00 līdz kādiem 2/3 naktī. Spēles laikā parasti jāizrisina apmēram 10 uzdevumi.

Pirms spēles komandai tiek iedoti pieejas dati spele.lv mājas lapā, kurā tad tiek doti spēles uzdevumi. Spēli sākot tiek iedots 1 uzdevums un šī uzdevuma izpildei 2H laika. Ik pēc 25 minūtēm tiek atsūtīts mājiens jeb “padzskaska”, lai uzdevumu vieglāk varētu atrisināt. Gadās vieglāki uzdevumi, kuru atrisinājums tiek izdomāts 10 minūšu laikā, ir uzdevumi, kurus nespējam atrisināt pat visas 2H un notiek auto pāreja uz nākamo uzdevumu.

Uzdevumu galējie atrisinājumi parasti ir kādas Rīgas vietas koordinātas vai konkrēta adrese, kurā jāatrod speciāls kods, kurš tiek ievadīts internetā un tiek padots nākamais uzdevums. Mēdz būt arī interaktīvi uzdevumi, kuros, aizbraucot galā liek izpildīt kādu papildus uzdevumu.

Uzdevumiem ir bīstamības pakāpes no 1 līdz 3.  Bīstamības pakāpe 1 nozīmē ka uzdevuma gala mērķī nekas bīstams netiek piedāvāts, bīstamības pakāpe 3 nozīmē, ka iespējams būs jālien kādā pamestā mājā vai taml bīstamā vietā. Piedaloties spēlē būšu pabijusi teju katrā Rīgas pamestajā ēkā Kas ir visai aizraujoši! Kā arī apmeklējusi vietas par kurām līdz šim nenojautu.

Ielikšu arī uzdevuma piemēru – tas gan bija visai gīcīgs, bet diezgan foršs – jāsaka, ka šis bija samērā vienkāršs uzdevums, lai arī pirmajā mirklī saņemot uzdevumu liekas, ka nekas nav skaidrs:

- Anna, jums zem rokām ir tādas lietiņas! Atnesiet man septīto no apakšas, astoto, trešo un ceturto no augšas, un pirmo starp apakšējo un augšējo!

Iesākumā šis ir viss, kas tiek dots un ir jāsāk domāt par uzdevumu, kas ir tās lietiņas, kas Annai var būt zem rokām un kādēļ ir jānes septītā no augšas utt.

Ja neesi izdomājis tad pēc 25min pienāk mājiens:

Fūūū! Te blakus tiem ir grauzējs!

Vēl pēc 25min nākamais mājiens:

Klava, Jūs varētu pasteigties.

Vēl pēc 25min:

Burti uz klaviatūras M I E R A, krustojums ar Annas.

—Tātad jādodas uz Miera un Annas ielas krustojumu

Tas ir tikai viens niecīgs piemērs no vienas spēles, jo uzdevumu bijis daudz un interesanti. Ir uzdevumi, kur noder datorzināšanas, ir uzdevumi kas saistīti ar vēsturi, zinātni, kultūru, valodām, ir risināmie uzdevumi, ir šifrējamie uzdevumi ar dažādiem šifriem utt un utt. Vairāk uzdevumus var apskatīt spēle.lv mājas lapā! Visos uzdevumos drīkst gūglēt un pilnībā izmantot internetu, bet ne vienmēr tas palīdz – iepriekšdotajā piemērā neko nesagūglēsi, bet ir uzdevumi kur sagūglēt ir iespējams visai raiti.

Atceros, ka piedalījos spēlē pirmo reizi vispār nesapratu uzdevumus un domāju ka kā no viena teikuma var saprast kur jābrauc, bet, kad sāk spēlēt vairāk un vairāk, tad tas kaut kā tik ļoti aizrauj un 4/5 cilvēkiem gūglējot vai breinstormojot idejas par uzdevuma iespējamo risinājumu rodas, un jau beidzoties ikmēneša spēlei ar nepacietību gaidu nākamo, jo reizi mēnesī ziedod vienu 6dienas nakti, lai brauktu kopā ar draugiem un risinātu āķīgus uzdevumus liekas pilnīgi tā vērts Un jā – tagad reizi mēnesī vienu 6dienu veltu šai izklaidei. Esmu mēģinājusi gan geokešingu, gan fotorallijus, bet nekas nav licies tik aizraujoši kā šis!

Ja nu nolem pamēģināt piedalīties, bet nezini kur kas un kā, tad droši padod man ziņu – es pastāstīšu

Tiekamies spēlē

Nestāstīšu garos ievados cik ļoti mēs visi esam pārņemti ar sociālo tīklu izmantošanu,kā tas pārņem mūsu dzīvi, ka digitālā vide kļūst par mūsu otrajām mājām utt un utt. Vairāk gribas pieminēt privātumu interneta vidē saistībā ar sociālajiem tīkliem.

Aiz vien biežāk pamanu, ka apkārtējie cilvēki pirms satiek kādas personas darba jautājumos, interešu jautājumos un pat vienalga kādam iemeslam vai ir jau tikko satikuši tos pirmo reizi metas tos ievērtēt internetā (protams, to reti atzīstot). Pirms tikšanās reizēm tas dažreiz ir praktisku iemeslu dēļ, lai šīs personas varētu atpazīt, bet pēc tikšanās reizēm tas jau ir vienkārši intereses dzinulis – kas ir šī persona, ar ko nodarbojas, kas interesē, kā izskatās neformālā vidē utt., lai gan pa lielam jau tas viss ir mazsvarīgi, bet tomēr to cilvēki dara. Atzīšos – ir gadījumi, ka esmu to darījusi arī pati, bet parasti to nevēlos darīt, jo kaut kā liekas neērti, ja cilvēks to pamanīs, ka okšķerēju…ok, varbūt FB vai Twitter to nemaz neredz (varbūt arī redz, bet neesmu skatījusies vai šādi tūļi eksistē), bet draugos jau gan redz (protams, tu arī ir paņēmieni kā to apiet, bet par tiem šoreiz nē).

Interesanti ir visā šajā tas, ka veicot nelielu eksperimentu var tiešām par daudziem cilvēkiem atrast gandrīz visu – kur tas strādā, kas tam interesē, ar ko nodarbojas brīvajā laikā, ar ko šis cilvēks satiekas utt un utt. Rokot domāju visu par personu var uzzināt un tajā brīdī tas paliek mazliet biedējoši. Bet, ja persona neuzturas sociālajos portālos, tad par to praktiski kaut ko uzzināt internetā ir nereāli – ir viens paziņa, kas neizmanto nevienu no socportāliem. Meklējot internetā viņa vārdu uzvārdu varbūt izlec kāds raksts kaut kur un tas pats ir saistībā ar šīs personas darbu, bet ar nekas konkrēti nav minēts. Ja neesi socportālos, tad liekas, ka neesi nekur, bet tajā pat laikā tas liekas baigi forši.

Laika gaitā apskatot vairāku puspazīstamu personu sociālo dzīvi internetā var pat nojaust šīs personas rakstura iezīmes, uzvedību u.c. lietas par kuru patiesumu pat gadījies pārliecināties, ka internets iedevis tik daudz informāciju par personu, ka satiekot liekas jau ka šo personu zini un jau paredzi kā tā uzvedīsies vai reaģēs. Bet, protams, viennozīmīgi par to spriest nevar.

Man ir mazliet noveicies, ka mans vārds uzvārds pat tiešā kombinācijā Latvijā ir visai bieži sastopams un tādēļ, lai noskaidrotu kaut ko sīkāk par mani būs vēl jāizrok no visu cilvēku gūzmas konkrēti mana persona, bet jebkurā gadījumā domāju, ka tas nav sarežģīti un laikietilpīgi, jo nekā baigi necenšos slēpties.

Vienu brīdi biju izdzēsusies no socportāliem, bet tad kaut kā tomēr pēc kāda gada atelpas atgriezos interneta sociālajā vidē, kas bija pamudinājums nezinu un arī neesmu to analizējusi, bet domāju, ka visdrīzākais ir ērtās komunikācijas iespējas.

Aiz vien vairāk cilvēki sevi parāda publiskajā telpā un nedomājot par kaut kādu privātumu rāda fotogrāfijas, raksta par sevi dažādas arī personīgas lietas un robeža starp privāti un publiski praktiski internetā tiek nojaukta. Interesanti cik tālu tas ies?

Neko jau negribēju ar šo visu pateikt, mācīt vai taml, tikai pierakstīju pārdomas, cik ļoti daudzi cilvēki atklājas interneta vidē un cik ļoti daudziem to patīk izokšķerēt…

Esiet prātīgi